April 29, 2014

"it just happend"

Intervija
24.aprīlis 2014

Andrejs Grants (1955)
melnbaltās fotogrāfijas meistars. Ieguvis jurista diplomu Latvijas Universitātē, bijis Ogres fotostudijas biedrs (1978–1988), tur mācījies pie pasniedzēja Egona Spura, bijis viens no neformālās fotogrupas „A” dibinātājiem un biedriem (1984–1992). Kopš 1980.gada Andrejs Grants māca fotogrāfiju Rīgas Tehniskās jaunrades namā „Annas 2”.
1998. gadā Andrejs Grants ieguva “Hasselblad Foundation” stipendiju, 2000. gadā kļuva par Higašikavas (Japāna) 17. fotofestivāla balvas “Labākais ārzemju fotogrāfs” ieguvēju, 2001. gadā saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības balvu par izciliem sasniegumiem fotomākslā.
Viņa darbi atrodami Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Fotomākslas muzejā Dānijā, Elizejas muzejā (Musee de l’Elysee) un privātās kolekcijās Šveicē, Polijā, ASV, Kanādā, Beļģijā un Vācijā. Kopš 1981. gada Andrejam Grantam ir organizētas 16 personālizstādes un 16 kolektīvās izstādes dažādās Eiropas valstīs.

(1, 2, 3, 5 Andreja Granta fotogrāfijas,    4 no žurnāla “Studija” Nr.92 oktobris/novembris 2013)


- Kāda bija Jūsu pirmā sastapšanās ar fotogrāfiju? Kas ievirzīja tai pievērsties?
Kas ievirzīja? Nezinu, kas ievirzīja. Kaut kāda “pastiprināta interese”.
Mums katram, acīm redzot, ir kaut kas, kas interesē vairāk kā kaut kas cits. Līdz ar to viens ir traks uz mašīnām, viens, teiksim, uz ieročiem, viens uz ģitārmūziku vai vienalga, un tad arī sāk interesēties.
Bet, kas ievirzīja, to es laikam pateikt nevaru. Tas vienkārši tā notika.
Tas bija ļoti sen, tālajos padomju gados. Madonas rajona kultūras namā bija izstāde – Rīgas fotogrāfi[1] bija nobildējuši kaut ko skaistu. Mamma man neļāva iet, jo izstādē bija viena neapģērbta sieviete. Bet es aizgāju, un man patika kā visas citas bildes, iespējams, ka arī tā – tas bija Gunāra Bindes akts - laikam meitene pie krēsla[2].
Un tad tā interese arī radās. Šķita, ka fotogrāfija ir kaut kas īpašs, un sāku interesēties par to. Īpaši piesaistīja viena Gunāra Bindes bilde - egle[3] kādas sabrukušas mājas gaiteņa galā, kaut kas tāds.
Vienam tas liekas pilnīgi un galīgi neinteresanti, man tas likās saistoši. Tad kaut kā tā lēnām tas viss aizgāja.
- Kādi bez Gunāra Bindes vēl bija Jūsu pirmie iedvesmotāji? Un pēcāk?
Šajā gadījumā tā bija vispār pirmā saskarsme man, lauku zēnam, ar fotogrāfiju. Tur bija (Gunārs) Binde, (Jānis) Kreicbergs, vēl kāds, neatceros, motokross laikam, kur iet pa gaisu dubļi un veči ļoti enerģiski ņemās ap močiem – ļoti ekspresīvi tas viss parādīts, bet man atmiņā ir tikai dažas bildes no tām.
Kas piesaistīja pēc tam? Pēc tam jau vispār sāku interesēties par fotogrāfiju. Toreiz bija ļoti maz pieejas pie autorfotogrāfijas jeb mākslas fotogrāfijas - kā toreiz to sauca vienā vārdā, lai nodalītu to no preses un cita tipa, citādi pielietojamās fotogrāfijas.
Tad sāku šķirstīt vienīgo tai laikā pieejamo daudzmaz nopietno žurnālu “Revue Fotografie”, kas bija arī krievu valodā, ko drukāja Prāgā. Tas bija toreizējās Čehslovākijas izdevums. Tur jau bija kaut kādas vēsmas no pasaules. Bija gan arī kaut kādi poļu žurnāli. Tur bija druscņ cita tematika un arī atļaušanās. Tas bija tā sākumā.
Kaut ko mēģināju abonēt, bet to tad bija visai grūti, jo pastāvēja t.s. limiti.
Valsts bibliotēkā gāju to skatīties - tā pa kluso tiku pie ārzemju žurnāliem, kurus arī visi mirstīgie nedrīkstēja. Tad varēja iepazīties, kāda tā fotogrāfija ir citur. Un tas tad arī atstāja savu kaitīgo ietekmi.
- Tas ir jau Ogres laikā?
Nē, nē , tas ir studiju laikā Universitātē. Es iestājos Juridiskajā fakultātē, kam, protams, ar fotogrāfiju tāda ne visai tieša saistība. Nu, zināma saistība jau ir... noziedzinieki jābildē un nozieguma vietas, bet tā jau ar radošo autorfotogrāfiju tur nav daudz kopīga.

- Kā Jūs vērtējat ar “A” grupas ieteikmi un kopā pavadīto laiku?
Nu, kā es vērtēju... no tādiem varbūt drusku pa-augstiem plauktiem sakot, man liekas, ka “A” grupa bija sociālais pasūtījums, tāpēc, ka tā subjektīvā dokumentālā fotogrāfija, kāda mums, tiem ļaudīm, kas apgrozījās ap “A” grupu, interesēja, Latvijā netika kopta. Tā estētika un tā valoda pat praktiski nepastāvēja. Un tad nu mums vajadzēja būt tiem, kas šo caurumu tajā attīstībā, tajā domas un fotogrāfiskās valodas evolūcijā aizbāž, aizpilda. Jo Lietuvā tas bija, bet Latvijā nebija.
Tā kaut kā. Grūti saprast, ciktāl tā bija mūsu pašu vajadzība, cik arī mēs pie tā pieķērāmies, redzot to, ka pie mums netiek kaut kas darīts. Tagad izrādās, ka tā ir bijusi tāda dabiska mūsu izvēle. Jo būtībā, ja mēs ietu līdzi laikam un sekotu t.s. pasaules procesiem, tad astoņdesmitajos gados jau sāka dominēt konceptuālā fotogrāfija.
- Kā laika gaitā ir mainījušies iedvesmas avoti? Kas visvairāk rosina tagad?
Es nezinu. Tas nevienmēr saistās pat ar fotogrāfiju. Drīzāk tas jau kā kuram. Droši vien var nosaukt kaut ko no fotogrāfiem, bet tik pat labi var iedvesmoties, man liekas, visvairāk no literatūras.
- Tāds tieši bija mans nākamais jautājums - ja radīti tiek foto stāsti, kas no literārajiem stāstiem ir tie, kas rosina?
Tādi, kurus lasot, tu pats redzi to bildēs, un tas tev tad arī trenē iztēli.
Bet mani saistīja arī tēlotājmāksla, mūsdienu tendences ieskaitot, nu, varbūt arī klasika - renesanse, tieši ziemeļu renesanse[4]. Viss kas varēja būt, arī japāņu klasiķi vai japāņu klasiskā dzeja, kas patiesībā ir ļoti vizuāla. Kino.
Man liekas, ka tur nevajadzētu sevi ierobežot, tikai savā nozarē rakņāties. Bet nekad jau arī speciāli tā rakņāšanās nenotika. Tas vienkārši interesēja un viss.
Tā kā kādu dienu nolemt – derētu kļūt par filozofu -, nu, un tad ir jāizlasa visa filozofijas vēsture, un tad es kļūšu tāds. Tas ir absurds. Vispirms tam ir jāpatīk, jānāk organiski kā interesei, priekam par to, ko izlasa. Un pēc tam tikai tā neviļus tu atklāj, ka pēkšņi esi kļuvis par filozofu. Tā tas ir, to nevar ar nodomu un piespiešanos.
- Vai profesijas maiņa nebija nedrošs solis tai laikā, kad kad Latvijā fotogrāfija netika ņemta nopietni?
Bija. Tā vispirmāmkārtām bija sociālā stāvokļa un statusa maiņa, un tas nav mazsvarīgi. Bet, acīm redzot, mērķis attaisnoja līdzekļus. Šķita, ka ir vērts riskēt. Iespējams, bija kaut kāda vīzija, diez vai konkrēta, bet kaut kā tā tas viss sanāca. Iespējams optimāli.
- Cik viegli ir apvienot pedagoģiju ar savu radošo darbību? Tā nav, kā Jūs pats esat kaut kad teicis, “sadursme ar praktisko dzīvi”?
Grūti pateikt. Viennozīmīgi ļoti grūti pateikt.
Protams, ja artists, pieņemsim, sevi par tādu uzskata, vispār vajadzētu būt atbrīvotam no jebkādām saistībām, un tas būtu ideālais stāvoklis. Protams, ka jebkādas obligācijas, pienākumi utt, tie paņem enerģiju. Tas tā dabiski. To jebkurš pedagogs pateiks, ka tur ir zināma pretruna, bet ir kaut kādi pozitīvie momenti arī.
Bet jā, to tā viennozīmīgi nevar izvērtēt – kas ir labi, kas ir slikti, vai traucē, netraucē. Nu, traucē, it kā traucē, ir tā. Bet droši vien ir interese arī pedagoģijā. Nav tā, ka tas būtu pilnīgi tā, kā, apmēram, iet kraut ostā maisus, zinot, ka tas ir naudas darbs. Tā tīri nav.
- Ja padomijā traucēja cenzūra, tagad tā droši vien ir ikdienas steiga. Vai tās apziņa nav pat traucējošāka?
Nekā padomju laiku cenzūra? Nu, to gandrīz nevar salīdzināt.
Padomju laikā gan varēja mierīgi darboties, ja neskāra kaut kādas politiskas tēmas, un būtībā tas, ko es darīju, arī neskāra ne politisko, ne sociālo fotogrāfiju. Tur dažbrīd varbūt varēja būt motīvi, kur man varēja atrast kaut kādu sociālo problemātiku, piekasīties, bet man it kā ar to nebūtu bijis jābūt norūpētam padomju laikā. Es sūdzēties, ka tajā laikā būtu bijis radoši ierobežots, nevarētu, bet, protams, tas, ka ar ārzemēm ir nogriezti tiešie kontakti, tie tiek filtrēti, un paliek tikai kaut kāds iekšzemes tusiņš. Skaidrs, ka pa visu Padomju Savienību varēja draudzēties, braukāt un rīkot izstādes, un tas arī notika, un bija forši. Bet tas, ka robežas pavērās, nenoliedzami deva atkal jaunas iespējas – pieslēgties tai kultūras telpai, no kuras mēs bijām nogriezti. Tas jau visai svarīgi, tādā ziņā.
Bet tagad, jā, tagad ir  drusciņ citi pinekļi kājām. Bet katrā laikā ir savs.
- Kā Jūs vērtējat savu fotogrāfiju, foto valodu tādā mūsdienīguma kontekstā?
Es nezinu, ne man to vērtēt. Es par to sevišķi nenorūpējos, lai to vērtē citi.
Jo tas, ko es daru, tā ir viena no valodām, man tas interesē, es to daudzmaz protu, un es to lietoju savu dabas doto iespēju robežās. Viss. Mūsdienīguma kontekstā tā nav aktuālākā, bet tā ir viena no valodām, kas joprojām tiek lietota.
Ar ko lai salīdzina... ar mūziku – ir īslaicīgie žanri, pieņemsim, pankroks vai disko, kas tagad skan tā visai dīvaini, ja kaut kur, bet ir arī tādi klasiskie, teiksim, kaut vai džezs un blūzs, kas pastāvēs ilgāk un varbūt nebūs aktuālākais, nebūs topā, bet tomēr pastāvēs kā vērtība.
Es domāju, ka es pārstāvu vienu tādu visai klasisku virzienu, kas vismaz vēl kādu brīdi darbosies un uzrunās. Tā pat kā viens otrs mans kolēģis, jaunāks vai arī vecāks, kas arī darbojas šajā atslēgā.
- Bez īpašas reklāmas TJN “Annas2” fotostudija ir ļoti augsti novērtēta un diezgan populāra to jauniešu vidū, kas interesējas par fotogrāfiju. Ko Jūs pats varat par šo skolu pateikt?
Mēs apzināti izvairāmies - ja es pareizi sapratu jautājumu, par reklāmu, par to reklāmas valodu, par glamūrību.
- Arī par to, bet vairāk par vērtību, kas parādās, kad par Jūsu fotostudiju tiek daudz runāts, nāk labas atsauksmes.
Ja tas tā ir, tad, iespējams, te tiek atrasts kaut kas lietderīgs. Es gan nedomātu, ka šobrīd šī pieeja ir populārākā. Bet, manuprāt, tas ir tuvu fotogrāfijas pamatiem, kas dod izpratni par spēles laukumu, tādu kopējo priekšstatu, un, kad tas ir dots, tad jau var izvēlēties kaut kādu savu virzienu.
Protams, mēs izvairāmies no populārās fotogrāfijas, kas ir glamūrīgais, vai no t.s. amatier- jeb kalendārfotogrāfijas, tās smukās, jeb šlāgerfotogrāfijas, kas, protams, ir populārāka, tas ir noteikti. Tā ir lietošanā daudz vairāk, un tai daudz vairāk ir piekritēju, bet... tas vienkārši man nav interesanti, un viss. (Smejas.) Un ja vēl kādiem citiem tas, kas ārpus tā, kas man nav interesanti, ir interesanti, tad tas jau labi.
- Kāda ir Jūsu attieksme pret jēdzienu “subjektīvais dokumentālisms”?
Ak dievs...
- Droši vien attiecībā pret pašu tas skan ne sevišķi glaimojoši.
Glaimojoši? Nē, nu, tas ir termins, ko, man liekas, lietot pirmo reizi sāka (Egons) Spuris, lai atrādītu to, ka fotogrāfijas dokumentalitātē, kas it kā ir objektīva pēc būtības, var būt arī subjektīvs skatījums un subjektīvs stāsts. Ka fotogrāfija var būt viens, bet autora saredzētais stāsts pilnīgi kas cits.
Kā es attiecos pret to – visnotaļ pozitīvi, pret šo sadalījumu. Kaut kā mēs cenšamies kategorizēt, ko mēs darām. Man šķiet, ka tas nav tas pats neveiksmīgākais apzīmējums.
- Kāda Jums šķiet šībrīža situācija fotogrāfijas nozarē Latvijā? Daudz pieminēts ir tas, ka lietuviešiem un igauņiem ir foto tradīciju fons, kas mums izpaliek.
Par igauņiem es zinu mazāk un neteiktu, ka igauņiem arī būtu bijusi ļoti izteikta tā dokumentālā līnija, jo es nevaru spriest par visu procesu kopumā, ja zinu tikai atsevišķus autorus. Par lietuviešiem es varu, varbūt tāpēc, ka mēs esam visu laiku dzīvojuši roku rokā, ļoti cieši komunicējot. Bet ko es varu domāt? Kam jānotiek notiksies - notiekas, kam jānotiek.
(Pauze.)
Latvijā šobrīd... Vienmēr ir iekšējie procesi, un iekšējie procesi vienmēr pastāv uz tradīcijām. Es domāju, ka “A” grupa kaut kādā veidā aizpildīja un nodrošināja šo subjektīvā dokumentālisma tradīciju un ka tā šeit pastāv kā viena no tādām, kas, es ceru, dod atsperšanās puntu.
No otras puses - ir pasaule vaļā, pasaules ietekmes darbojas, un tas, protams, ir labi, ja mēs tomēr  dzīvojam vienā kultūrprocesā.
Un, manuprāt, ka tad, ja jauni autori, kuriem nav šīs te dokumentālās bāzes, es ar tādiem esmu sastapies, kuri Latvijas fotogrāfijas tradīciju redz tā, kā viņu vectētiņi sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, tajos mākslas fotogrāfijas štampos, ko mēs kādreiz lecīgi saucām par salonfotogrāfiju, un kuri šobrīd it kā redz pasaules ainu, bet neredzējuši to posmu, kuru es un tā “A” grupa pārstāv, un nav redzējuši veselu lērumu visa, kas septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados  fotogrāfijas vēsturē bija, tad viņiem veidojas tāds ļoti īpatnējs redzējums, kam nav sakņu, kas var neuzrunāt, kas paliek tāda runāšana pa tukšo. Ir jājūt tradīcija, uz ko balstīties, netieši atsaukties.
Citādi var sanākt tas, ko gudrā vārdā sauc par “kargo kultu” - kad viena kultūra lieto citas kultūras zīmes, neapzinoties to jēgu. Tam ir klasisks piemērs, ko es atceros šai sakarā  – pie mums meitenes un arī puiši astoņdesmito gadu beigās lietoja tādas platas bantes, ar kurām ap galvu ikdienā staigāja pa ielu ziemā un vasarā, kaut gan patiesībā jēga un vajadzība tām bantēm bija tikai džogingā vai aerobikā un telpās vai siltajās zemēs ārā, vienkārši - tās savāca sviedrus, lai tie netek acīs. Bet tā kā tās nodarbes toreiz ārzemēs bija ļoti modīgas, tad daudzi tā laika popsīgie varoņi, tās disko sejas, bildējās ar tām bantēm, jo aerobika tad ar disko mūziku arī gāja roku rokā. Un tas tad nu bija stilīgi. Bet patiesībā bantei vispirms bija funkcionāla nozīme.
Un ko es redzu fotogrāfijā – ka bieži tiek lietotas tādas zīmes, kurām nav jēgas, un kuras izskatās komiski un, protams, provinciāli, ja mēs cenšamies nevis pēc sava, bet ko ārēji atdarināt. To nu var ik pa brīdim uzskatāmi redzēt. Arī šajās modes un stila lietās.

<<       Intervētāja: Rute Marta Jansone




[1] Rīgas fotoklubs 60. gadu otrajā pusē vienoja  spilgtas un radošas personības – progresīvākos, uz radošiem jaunatklājumiem orientētos Latvijas fotogrāfus – starp tiem Jānis Kreicbergs, Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Gunārs Binde, Zenta Dzividzinska, Valters Jānis Ezeriņš, Jānis Gleizds, Gunārs Janaitis, Sarmīte Kviesīte, Egons Spuris, Pēteris Vanags u.c.
[2] Gunārs Binde | 1967 | Visvairāk apbalvotais no visiem Gunāra Bindes darbiem. Tipiska gaismu, formu un faktūru etīde, mākslinieks fotogrāfijas jēgu skaidro bildes savstarpējā sakarībā, laukumu, gaismas spēlē. Fotogrāfija ir ieguvusi zelta medaļas vairākās valstīs, ieskaitot Franciju, Itāliju un Meksiku.
[3] Gunārs Binde | 1966 | Slepenā tikšanās | Stāsts par diviem mīlniekiem, kas meklē vietu, kur noslēpties. Vienīgais tikšanās liecinieks ir apsnigusī egle, kas atrodas bildes epicentrā.
[4] Kad 15. gs beigās - 16. gs sākumā itāliešu humānisma un renesances idejas sāka izplatīties Ziemeļeiropā, tās, uzslāņojoties šeit jau pastāvošajām mākslas tradīcijām, modificējās, radot savu renesanses variantu, t.s. ziemeļu renesansi, kas kļuva par visas Ziemeļeiropas tālaika valdošo stilu.

orange


Plūst, lai tikai piepildītu
Vienu saules pilnu rītu
- no "Prāta Vētras" dziesmas "Mēles"

photo of my sister taken with Fuji X100

April 5, 2014

an elephant in a cube



kad Valmierā konkursa ietvaros mūs pirmajā dienā sūtīja ekskursijā uz Ziloņu ielu, minot, ka ar to būs saistīts zīmēšanas konkursa uzdevums, smējāmies, ka pēc mājasdarba uzdevuma "Kubs pilsētā" un "Pilsēta kubā" konkursā varētu sekot "Zilonis kubā" vai "Kubs zilonī". smejies vai raudi, tā arī notika.

"An elephant in a cube", 2014 - An Elephant in the View of Elephant Street in Valmiera
mixed tetechnique - 60 x 60 cm

VMV


kādā jaukā piektdienā Rute, Agate un Rebeka skolotājas Jurjānes un skolotāja Rubuļa pavadībā brauca uz Valmieras Mākslas vidusskolu piedalīties Latvijas izglītības iestāžu profesionālās vidējās izglītības un dizaina programmu audzēkņu konkursā. ar attieksmi gan ne tik nopietnu, kā minētā pasākuma nosaukums, bet vēlmi labi pavadīt laiku un apostīt gaisu citās Latvijas mākslasskolās.


un Valmierā izrādījās esam ļoti forši. pilsēta kā vienmēr senā - neliela, bet lieliem attālumiem, daudz svaiga gaisa un Gaujas skatu, kā arī sniegpulkstenītes un supersiltais laiks. un pilsētas nomalē pavisam jauna, gadu tikai kalpojusi mākslasskolas ēka, ar skolīgu, bet patīkamu interjeru, jauki dzīvojamām kopmītnēm un lieliskām pusdienām.


bet pats galvenais, kas Valmierā - tā draudzīgā miera sajūta, ka esam trīs atbraukušas labi pavadīt laiku un radoši izklaidēties. un ar šo sajūtu mājās atvedām trešdaļu no visām pieejamajām balvām, katra nocēlušas augstas vietas savās vecuma grupās. un tad pa tādu saules pielietu ceļu, katra ar Blumberga grāmatu "Es nemiršu" klēpī sēdējām skolas mikriņā atpakaļ uz Rīgu.

photos of Valmiera Art Secondary School taken with Fuji X100

morning


sestdienas rīts pirms balles - uz galda šujmašīna, ar kuru tikko pa nakti iešūti tērpi, matos ruļļi, bet acīs tomēr prieks, nevis negulējums, un saule jau domās aizved uz Valmieras Kultūras namu raibo "Parku", kur lakādas kurpes dejos vai pašas no sevis.

photo of my sister taken with Fuji X100

motion


glezna ar spēļu vilciņu tapa par godu Francijā rīkotam glezniecības konkursam zem tēmas "Kustība", un es to poētiski aprakstīju kā gan savu, gan sava brāļa, un tā arī jebkura cita bērna pirmo raibo, mirgoļujošo pirmo iepazīšanos ar krāsu deju - vilciņu.
tajā pašā laikā šī bilde arī lieliski ilustrē to, kā visi notikumi, darbi, iespaidi un viss pārējais, kas jāizgaršo, man nenormālā un nesaprotamā tempā griežas apkārt tā, ka raibs. viss kā dzīvē.

"Motion", 2014
cardboard, oil colour - 70 x 50 cm

golden tram


zelta tramvajs, kuru drīz pavisam iztukšos velosezona, iebrauc pavasarī, un meitenēm sāk ziedēt šalles, un cimdiņi no dūraiņiem pāriet pirkstainos, un enģeļu mati spīd bez cepurēm. skaists bija piektdienas JRRMV Atvērto durvju dienas rīts, kurā braucām pāri Daugavai neredzēti dzidrās rīta gaismās, kādās nekad šogad vēl nebija no skolas braukts - līdz šim tikai vakara krēslā.

photos of my sister Zelda and friend Agate taken with Fuji X100

we love


es Agatei dzimšanas dienā uzdāvināju viņas portretu un nupat tīmeklī uzgāju šādu bildīti, kas lieliski stāsta par mūsu gleznotmīlestību un gleznumīlestību, un draugumīlestību, un arī dzīvesmīļošanu. - ir tīrās mocības, taču tāds bezgalīgs prieks būt šajā visā krāsu un gruntšu dvakā līdz ausīm ieksā. esam nogurušas no nebeidzamās gleznošanas, bet gribam strādāt vēl.

photo of my friend Agate holding her portrait painted by me
taken by our friend Liene with Olimpus analogue camera

mum's birthday


īpašā diena - mammas dzimšanas diena.
sestdiena, kad no rīta pamostos agri, lai mammas vietā vestu brāli un māsu uz pirmskocerta deju mēģinājumu, reizē arī ierāmētu dāvanu un pusi stipendijas iztērētu rozītēs. - kad jau no paša rīta spēcīgi līst lietus, kad trūkst skaidras naudas, kad visiem sestajiem tramvajiem ir nejauki vadītāji, kad rāmētavā nav meistara, kad izlīt cauri slapjai un saaukstēties, un nevarēt bērnus vairs atvest mājās un kad nezinot nopirkt mammai tieši tos austrumu saldumus, kas viņai negaršo jau no bērnības. kad viss sajūk un sabrūk pilnīgi un galīgi.

un pēc visas šīs veiksmju jūras un piecām stundām komai līdzīga slimuma izgulēšanas miega tā vietā, lai palīdzētu virtuvē, vakarā tomēr ir svētki, ir mammas pavārmākslas, draugi un sarunas gammā no dzirgstošām līdz samtainām, silta gaisma un mājas un viss ir kārtībā.

 photos of my mum's birthday taken with Fuji X100