October 22, 2013

estates: splendor and misery



“Āgenskalna priedes”
dzīvojamais rajons
starp Kristapa, Dreiliņu, Āgenskalna un Alises ielu
1958 – 1962, N.Rendelis

“Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis”, Jānis Krastiņš, Ivars Strautmanis

 «Rīga» - N.Granovska un D.Smirnova krāsu foto, Izdevniecība «Progress»Maskava, 60.g.s.

50.gadu vidū arhitektūrā bija nobriedusi pārmaiņu nepieciešamība. 1955.gadā Padomju Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru padome pieņēma lēmumu “Par pārmērību projektēšanā un celtniecībā likvidēšanu”, kurā tika norādīts, ka celtņu labizskatību jāpanāk nevis ar sadomātiem un dārgiem dekoratīvajiem rotājumiem, bet gan celtņu formas organiski saistot ar funkcionālo nozīmi. Tas bija pagrieziena punkts uz vienkāršāku, industriālām metodēm realizējamu būvniecību. Tika pieņemts arī lēmums par “pasākumiem celtniecības tālākai industrializācijai, kvalitātes uzlabošanai un būvizmaksu samazināšanai”. 1957.gadā sekoja kompartijas un valdības lēmums “Par dzīvokļu celtniecības attīstību PSRS”, tāpēc, sākot ar sešdesmitajiem gadiem, Rīgā un citās republikas pilsētās dzīvokļu celtniecība tika koncentrēta galvenokārt lielākos masīvos.
Pirmais pēc brīvā plānojuma principa veidotais masveida dzīvojamās apbūves rajons Rīgā bija Āgenskalna priedes. Saglabāts vietas vēsturiskais nosaukums: tā bija priedēm apaugusi teritorija ar vairākām augstām kāpām, populāra atpūtas vieta gan ziemā, gan vasarā. Joprojām nav skaidrs, kāpēc “Āgenskalna priežu” apbūvei izvēlējās unikālu dabas parku - būvdarbu laikā kāpas nolīdzinātas un dabas elementi iznīcināti, saglabājušās vien atsevišķas nīkuļojošas priedes.
Būtībā šis dzīvojamais komplekss nepārsniedza lielāku kvartālu izmērus un veidojās rajonā ar jau nostabilizējušos vides raksturu, tādēļ t.s. brīvais plānojums, kuru šeit Rīgas praksē lietoja pirmo reizi, ne pārāk harmonizēja ar apkārtējās apbūves veidolu.

 Āgenskalna priedes šodien – 2013.gada rudens.


«Rīga» -Izdevniecība «Progress» ,Maskavā, 60.g.

Apbūves pirmajā kārtā, rajona dienvidrietumu pusē, tika izmantotas tipveida 316.sērijas 5 stāvu dzīvojamās mājas ar nesošam ķieģeļu garensienām (arh. A.Reinfelds, L.Plakane, L.Ose, R.Jaunušāne, I.Bumbiers, I.Jākabsons, M.Ģelzis, inž.A.Briedis), kas celtas no baltiem silikātķieģeļiem, ailstarpes aizpildot ar sarkaniem ķieģeļiem. Par pamatu šajā sērijā izmantots 2-3 istabu mazgabarīta tipveida dzīvoklis, ar minimālu virtuves un pārējo palīgtelpu platību. Atsevišķu dzīvojamo māju augšējos stāvos pirmo reizi Rīgas praksē izbūvēja telpas mākslinieku darbnīcām.
Apbūves otrajā kārtā izmantotas 646-A sērijas lielpaneļu dzīvojamās ēkas. Diemžēl kopējā emocionālā kvalitāte bija krietni vien zemāka, un apbūve plānojuma un būvtehniskā izpildījuma dēļ gan morāli, gan fiziski ir ātri novecojuši.

Kompleksā ar dzīvojamajām mājām tika projektētas un celtas arī tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un komunālās apkalpes ēkas, skolas un bērnudārzi. Piemēram, savā laikā iecienīta bija arī kafejnīca “Priedes” (arh. G.Irbīte).

Kafejnīca "Priedes" Āgenskalna priedēs – foto Valdemārs Upītis
fotokvartals.lv

 Kafejnīca “Priedes” šodien – 2013.gada rudens.

Pēc sešdesmitajiem gadiem celtniecība pakāpeniski tika reducēta uz industriāli iepriekš izgatavotu detaļu montāžu būvlaukumā. Lietojot vienīgi tipveida projektus, tika nonivelēta arhitekta mākslinieciski radošā individualitāte, un galu galā radīta diezgan primitīva, bezpersoniska arhitektūra. Šo antihumāno būvniecību pārtrauca PSRS sabrukums 1990.gadā. Ar industriālām metodēm īstenota masveida mājokļu centniecība notika arī Rietumu zemēs, taču nesalīdzināmi augstākā tehnsikā izpildījuma un arhitektoniskās kvalitātes līmenī. Tomēr tas ļāva īsā laikā nodrošināt milzīgām cilvēku masām labākus dzīves apstākļus, radīt jaunas pilsētas un rūpniecības nozares.
Mūsdienās gan pirmās, gan otrās apbūves Āgenskalna priežu blokmāju rajona ēkas ir stipri novecojušas un kampaņveidīgi pa daļām tiek atjaunotas vai uzlabotas, tomēr jāatzīst, ka pamatā šis rajons ir novecojis neatgriezeniski. Blokmāju plānotais kalpošanas ilgums bija 25-30 gadi, taču vecākajām mājām nu jau ir teju 50. Rūsē pamata konstrukcijas (kas ir par iemeslu arī siltināšanas problēmām), ir nolietojušās apkures sistēmas, kanalizācijas un ūdens cauruļvadi, tomēr stingrais padomju betons vēl satur ēkas kopā. Maskavā un Pēterburgā ir izstrādāta pašvaldību programma, kas paredz veco Hruščova māju nojaukšanu un jaunu mājokļu celšanu to vietā. Rīgā savukārt daudzdzīvokļu mājas vēl ir pat salīdzinoši pieprasītas un veido vienu no lētākajiem dzīvokļu tirgus segmentiem.
Manās acīs blokmājas noteikti nepieder pie sešdesmito gadu ideju spožākajām realizācijām, tomēr tās ir sava veida kultūrvēstures piemineklis, kas atgādina par laiku, kas mums reiz bija, un mistiskā kārtā tiek apdzīvots vēl šobaltdien.

 Āgenskalna priedes šodien – 2013.gada rudens.


Izmantotās literatūras avoti:
1.   http://www.citariga.lv/lat/agenskalns/vesture/ 12.10.2013.
2.   “Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām” – J.Krastiņš, I.Strautmanis, J.Dripe, SIA “Izdevniecība BALTIKA”, 1998
3.   “Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis” - Jānis Krastiņš, Ivars Strautmanis, Dizaina un drukas apgāds “Puse”, 2005
4.   “Rīgas arhitektūras stili” – Jānis Krastiņš, Izdevniecība “Jumava”, 2005
5.   “Rīgas arhitektūras astiņi gadsimti Eiropas kultūras spogulī” – Ojārs Spārītis, Jānis Krastiņš, SIA “Nacionālais apgāds”, 2005
6.   http://abc.lv/?id=eku_veidi&template=abc_raksts&article=hruscovkas 22.10.2013.


S       photos: today view to Āgenskalna priedes estates, Rīga with my good friend Karlīna Marta Zvirbule
O      other photos: noted in the text

October 18, 2013

yellow jackets

doma par šo gleznojumu man radās, kad Raiņa bulvārī tika pārbūvēta 6.tramvaja līnija. naktī gan es vīrus strādājam nekad nebiju redzējusi, tomēr nakts tēma man ir tuvāka - šī ir pilnīgi no galvas izdomāta kompozīcija par godu visiem ceļa meistariem un Rīgas satiksmei.

A2 oil painting on cardboard by me

Saint Petersburg


no 12. līdz 17.septembrim es biju Pēterburgā skolas teicamnieku braucienā, ko sponsorēja Pētera Avena fonds. atceros, kad saņēmu e-pastu, kas informēja, ka esmu nopelnījusi šādu iespēju braukt, no prieka lēkāju kā Tīģeris no Vinnija Pūka. mana sajūsma par šo pasākumu nemazinājās arī pēc tam.

lai arī tad, kad čemodāns jau bija sakrāmēts un vīza nokārtota, biju satraukusies un nobijusies no lielās, plašās Krievzemes, kādā otrajā dienā, esot tur, pēkšņi sajutu pat tādu kā piederību - ziemeļnieciskā mentalitāte un krāšņais kultūrvēstures mantojums ir raksturīgs arī mums Latvijā, kaut arī daudz mazākos izmēros. un tad.. un tad es ļoti stipri iemīlējos Pēterburgā.

jāatzīstas arī, ka neesmu pārāk izcila ceļojumu dokumentētāja. iespaidi pēc šī brauciena ir ļoti daudz un dažādi - gan pavisam tuvplāni, gan garas panorāmas aiz autobusa loga. tā kā bildēt bez mitas varētu gandrīz katru soli, bet šajās bildēs tā pat nevarētu noķert ne pusi no tām unikālajām sajūtām, kas dzīvē, es savu analogo fotokameru nervu, uzmanības un kadru taupības nolūkos no somas cēlu ārā diezgan reti.


pati pirmā diena Pēterburgā pagāja ošņājot gaisu, nemirkšķinot un mēģinot pēc iespējas vairāk nodeldēt kurpju papēžus - no Smolny katedrāles līdz Kazaņas katedrālei, Ņevas prospektam, Marsa laukumam, Pētera un Pāvila cietoksnim un Vasaras dārzam.

todien bijām arī Štiglica Mākslas un rūpniecības akadēmijām - tas viens no mani visvairāk iespaidojušajiem objektiem Pēterburgā. tas nekas, ka dienas beigās no noguruma un iespaidu daudzuma jau vairs īsti nevarēja noturēties kājās - ar visu to es gandrīz pilnībā pārkāpu savu valodas (nesaprašanas) slieksni un iegrimu skaistā melanholiskā apātijā par teju neiespējami skaistu ideju un telpu reālu esamību un apvienojumu. pa telpām mūs vadāja aizrautīgs pasniedzējs ar plašu sirdi un profilu kā izbijušam PSRS kinofilmu varonim, kas uzvalku kombinē ar ērtām botām (tieši tā pat kā visi citi vietējie Pēterburgas iedzīvotāji). muzeja daļu, diemžēl, fotogrāfēt bija aizliegts.


otrā diena Pēterburgā sākas ar tādām pašām pagājušā gadsimta vidus brokastīm mūsu pagājušā gadsimta vidus viesnīcā un pusstundu ilgu gaidīšanu rindā uz Ermitāžu. rīts ir dzestrs, bet saule un kultūrvēstures mantojums, kura priekšā gribas aiz aizkustinājuma raudāt, liek justies kā debesīs (vai vismaz kā filmā).


tās sajūtas, kādas bija redzot savu mīļāko mākslinieku darbus dzīvē tik tuvu, ka varētu pat tajos iebāst degunu, ir neaizmirstamas. Pikaso, Šagālam, Vangogam, Degā, Renuāram, Matissam un citiem ģēnijiem garām ejot, aiz sajūsmas acīs sariesās asaras un paliku bez valodas. tomēr Ermitāžas apskatei bija atvēlētas vien trīs stundas - ļoti īss laiks, lai uzņemtu ievesmu un iespaidus, kas neliks mani mierā visu radošo mūžu.


pēc tam sekoja iespaidīgais Krievu mākslas muzejs kā kontrastduša pēc eiropeiskās Ermitāžas. vēlāk atkal laimīga maldīšanās, nelielā grupiņā meklējot labāko panorāmu pa restorāna logu un atrodot pa lētam vīnam dažādās skaistās Pēterburgas vietās. palēnām kļuva viegli komunicēt ar vietējiem, un pavisam nejauši tuvplānā redzējām Pēterburgas tvīda braucienu.


trešā diena - apmeklējam Pēterburgas akadēmiju un tās muzeju. ļoti izteikti iezīmējās visu gidu kopējā gaume, no kā droši vien var veikt arī lielākus secinājumus, - proti, vislielāko uzsvaru vietējie liek nevis uz saviem avangardistiem, bet gan uz klasisko reālismu. šeit man sākās nogurums no parādes, grupu un citiem portretiem, bet jo lielāku sajūsmu izraisīja visas jaunās vēsmas.


lai pārliecinātos, ka zelta tomēr nekad nevar būt par daudz, trešās dienas otrā puse paiet Pēterhofā. grandiozas strūklakas, milzīga teritorija un rudenīgs dārzs.


ceturtajā dienā pēc brokastīm sakrāmējuši koferus, mēs ar aizbraukšanas smagumu un tomēr arī ilgām pēc mājām, pēdējās stundas Pēterburgā iztērējam Carskoe selo un Katrīnas pilī. gidi mūs sagaida ar pašiem platākajiem smaidiem, jo, tā pat kā mēs, ir noguruši no tūkstošiem ķīniešu tūristu un no sirds priecājas par mūsu proporcionālajām sejām, lai arī tajās jau jaušams nogurums.


pēdējais brīvais laiks mums tika atstāts Katrīnas pils dārzā. lieliska vieta, kur pirms divsimts gadiem klīst ar saviem pielūdzējiem, sēpties vīnstīgu alejā ar kalpu zēnu vai arī piebildēt savus ceļojuma filmiņas pēdējos kadrus.


mēdz teikt, ka Pēterburga nav Krievija. lai vai kā, tā pavisam noteikti ir "mana" pilsēta. mūsu ceļojuma programma bija ekstrēmi intensīva un īsa un ilgojos pēc kārtīgas izgulēšanās savā pašas gultā, tomēr aizbraukt bija grūti. kur vēl ir otra tāda pilsēta, kur garām baroka greznībai pilsētas centrā tantiņa dzen nastām apkrautu ēzelīti, kur pie īstām Ēģiptes sfinksām kanālmalā makšķerniekam traucē mīlnieki, kur var sajusties tik ļoti niecīgs visas varenības priekšā, bet tomēr nepazust?

uz atgriešanos!

photos: my trip to Saint Peterspurg, Russia
(photos of me by my friend Agate Bernāne)