October 9, 2012

the last weekend in september


pašā sākumā bija tā, ka šīs brīvdienas Anna bija mums visiem jau ieplānojusi sen, sen, pirms vispār mēs tik tālu varējām saskatīt plānotājā. tātad plāns tāds - septembra pēdējo nedēļas nogali pavadām ieziemojot Sārnates būdu, nakšņojot viesu namā un lieliski pavadot laiku.


piektdien pēc skolas šeku reku skrēju mājās, piestūķēju datorsomu pilnu ar siltajām drēbēm, pašu laptopu pasitu padusē un skrēju uz mani gaidošo mašīnu. ceļš caur Rīgu, vēl nedaudz industriālo ainavu, un tad mana pilnīga ieplūšana laukos otrpus mašīnas loga. rudens Latvijā ir viens debešķīgi skaists gadalaiks. purpura tīrumi, zaļas debesis, rūsējošas pļavas. mašīnā braucot vēl sarakstīt visus iepriekšējās un nākošās nedēļas darbus, izgulēties un jau būt pilnīgi citā realitātē.


kas diezgan jocīgi un maģiski - es nekad vēl apzinīgā vecumā nebiju bijusi savā mīļajā Sārnatē ārpus vasaras sezonas. vienmēr, iedomājoties Sārnati, uzausa tāda klasiskā turienes karstās dienas aina - gulēšana palagos, sauļošanās, peldēšanās kailiem jūrā. pat ziemā šķita, aizbraucot tos divsimts kilometrus uz rietumiem, būs mūžīgā laime un vasaras saule.
un tagad - oho, Sārnatē ir arī vējains un spirgts rudens! būdā vairs nevar nakšņot, cik auksti, nemaz nerunājot par palagiem, un no jūras tāds vējš, ka vienkārši aizpūš mani prom.


pirmā iebraukšana "Klētniekos", mūsu mājās, notika naktī. braucām caur tumsu, ik pa laikam mašīnas lukturiem apspīdot kādu stirnu, lapsu, briedi vai mežacūku, un ik kilometru nākot tuvāk, palikām aizvien nemierīgāki. un piebraucot pie pašas mājas pilnīgi neticami maģiska sajūta - es te esmu, es esmu savā vietā, es esmu savā mīļajā Sārnatē rudens vidū. tāds trīs stundu brauciet uzreiz likās kā teleportēšanās uz citu realitāti.
atstājām motoru ieslēgtu, mašīnas lukturus spīdam un pa stirnu iemītajām takām pirmoreiz rudenī apstaigājām savu mazo dārziņu. es sagrābos ābolus tik, cik kabatās bija vieta, sasmaržojos kokus un krūmus naktī. neizprotami fantastiski. iestājās svētlaime.


nākamajā rītā pēc tādas pašas dārziņa apgaitas ķērāmies pie diezgan nopietnas dārzkopības, tīrīšanas un dedzināšanas. izkopām pirmklasīgi un nokurinājām veselus zaru kalnus. vējš tik dāsns, ka divdienīgu, milzīgu sārtu izdevās aizšķilt ar vienu pašu pirmo sērkociņu.
visa sestdiena pagāja cērtot, zāģējot, pļaujot, stādot un grābjot.
un pēc tam uz ugunskura cepti dārzeņi, gaļa, un labākais nogurums pasaulē.


vakars aiziet priecājoties par paveikto, laimīgi smaidot, laužot nost ugunskura piedūmotās galvas - pār būdu vairākas stundas no vietas laižas pīļu kāši, es pat gribētu teikt - pīļu tonnas. tik daudz kāšu es nebiju redzējusi nekad dzīvē.
un mēnesgaismā, protams, pirts, pirts, pirts. dejas, dziesmas, simts grādi un peldes dīķī. pār mūsu galvām joprojām laidās putni.


otrajā dienā tētis uzkāpa augstākajā kļavā (redzams bildē, kur lapotne, augstāk), un māsa izgatavoja sev alkšņa mobilo tālruni. apkārt joprojām veļas mūsu ugunskura dūmu mutuļi, debesīs kliedz putni, joprojām smaids līdz ausīm.
pat vēl vairāk - aizbraucām pie Kārļa, paskatījāmies viņa jauno objektu, lūpu kakltiņo pavilās augstāk par ausīm. un es gatavoju ēst, oho, oho, vai vispār kāds tam tic, es gatavoju ēst ugunskurā. abas divas dienas. visiem garšo.


tad beidzot pienāca mammas gaidītākais brīdis - sēņošana. kādas trīs stundas te caur sauli, te caur lietu dragājām pa mežu. es, protams, nezināju īsti, kur skatīties - itkā vajag uz ceļu, ceļa malām, uz sēnēm, bet tomēr visapkārt tik skaisti, un gar sānu sitas plecā iekarināta kamera.
rudens mežs ir debešķīgs. deguns un acis ģībst no smaržu buķetēm un skaistiem skatiem, bet ausis beidzot bauda pilnīgu klusumu. un tomēr katrs meža ceļš savādāks.


visdāsnāk, protams, pa ceļu bija izbārstītas visas vienreiz ēdamās, tas ir, indīgās sēnes, bet vispār varu droši apgalvot, ka šoruden mežā visvairāk bija baraviku un gaileņu. es vēl arī gleznošanai sēņoju sarkanās, baltās un zaļās mušmires. grozi nelūza, bet to saturs bija diezgan pieklājgi cēls un netārpains. laikam, beigās uz četriem apvienojot bija desmit litri sēņu.


man mugurā trīs jakas, visas zaļā krāsā. divas viegli mitras, trešā ar skujām. vēl zaļas kedas. pārējie izskatās tā pat, tādi paresni, vaidziņi arī apaļi, jo joprojām smaida.
un vēlreiz uzēdam sēnes, vēlreiz baltvīns, vēlreiz āboli un kastaņi uz atvadām.
kopš pēdējoreiz bijām Sārnatē, tur purpurs uzziedējis toreiz iedēstītais virsis. šoreiz pēc mums viss nobirs, tāpēc varēja nedaudz sajusties kā tad, kad pēc spēcīgiem tostiem sasit glāzes. labākās brīvdienas.


smaids nepazūd, nav žēl aizbraukt. vienkārši tā par neko nav žēl.
salasījām katrs pa pa sīknaudiņai no mašīnas bardažuka, nolūcām mazu puķīti un braucām beidzot uz jūru, atvadīties. šī laikam bija arī pirmā reize Sārnatē, kad pie pašas jūras tā arī nenokāpām - milzu paisums un mežonīgs, traks vējš.


jūrai ziedotās puķītes iesitās pašiem sejā, monētas aizlidoja pat mazliet aiz muguras - metiens izdevies, ho-ha. vislabāk vēja stiprumu parāda pēdējā bilde, kur Ojāram brāzmas ir norāvušas cepuri, un tā zibens ātrumā laižas prom. vēsturisks, lielisks nejaušais kadrs. vēsturiska, lieliska šī septembra pēdējā nedēļas nogale.


photos: the greatest autumn hollidays ever with my family and our friends Anna and Ojārs
@ Sārnate, Užavas pagasts, Latvija

No comments: