October 31, 2012

transparent


vienkāršība, pamatprincipi, miers, dziļums. asprātības.
mezgli, nebūtiskais, jezga, mirkļi.
viss tepat.
beidzot tas laiks, kad viss ir maksimāli aizmirsies, novienkāršojies un nosēdies - var uzelpot, var lieliski rādīt savu veiklību, locīties, strādāt, kavēt, paspēt, šmaukties, un viss beigās ir labi. viss ir pārskatāmi.

October 30, 2012

kindergarden vs alpacas


tieši pirms mēneša, sestdienā, manam brālim Rūdolfam bija ekskursija ar viņa bērnudārza grupiņu, un braucām mēs visi trīs - brālis, māsa un es. maršruts: Rīga-Talsi-Līgatne-Rīga.
ievadā, protams, brīvdienas rītā nebijām piedabūjami celties no gultām. septiņos kaut kā bijām iestibījuši ekskursijas autobusā, iepazināmies ar bērnu ballīti un arī citādi tiešām jauku atmosfēru.

pirmais cēliens - vietā, kur mums bija sarunāta tikšanās ar alpakām, parkojoties dubļos iestiga mūsu milzīgais autobuss. dubļi. ne pārāk ilgajā laikā, kamēr gids stāstīja par alpakām, notika alpaku barošana un autobusa vilkšana ārā uz ceļa, arī Rūdolfs arī pats paspēja tā labi kārtīgi izvārtīties dubļos - kā tad bez tā.



kamēr saimnieks stāsta par alpakām, alpakas klausās saimnieku, un bērni klausās alpakas.
otrais cēliens - autobuss, bērnu gaviļu pavadīts, atkal ir uz ceļa, un mēs braucam uz Laumu Dabas parku. tur rudens lietus, bišu taka, vaska svecīšu liešana, pikniks, vēl kārtīgāka kolektīva izvārtīšanās pa dubļiem, un tad jau ceļš mājup. Rūdolfs stāvā sajūsmā, mēs ar Zeldu - sasmējušās. aiz autobusa loga rādījās ļoti skaistas kustīgās bildītes.
vispār, ja tā apdomā, man nevienā bērnudārzā un nevienā skolā nav bijis tik jauks kolektīvs un tik jaukas ekskursijas kā brālim. varu vien priecāties un klusi, mīli apskaust.



photos: my brother's kindergarden @ excursion @ Tukums + Laumu Dabas parks, Latvija

October 28, 2012

non recurrence


agrie un vēlie rudeņi, rudeņi, kur lapas salgabājas vai nobirst atšķirīgi katrā pilsētas daļā. kuģi, kas atiet un aiziet katrā pilsētas daļā atšķirīgi. tramvaji un trolejbusi, kas dara tā pat.
pirmā bilde ir aizgājušais, pagājušā gada kailais rudens uz Elizabetes ielas. ielas galā, lai arī ne tik izteiksmīgi, kā milzu ēka stāv kuģis. otrā bilde- šis septembris, kad koki tiktikko sākuši rūsēt, ar kursabiedriem, no kuriem pēc stundām nevar izšķirties, sēžot Piezvaigžņu pieminekļa aukgšējā līmenī un dalot kolu.
tādi rudeņi, kurus nevar salīdzināt, jo rudeni aizmirst un katru gadu mācās no jauna.

photos: my classmates @ Pieczvaigžņu piemineklis @ Riga, Latvija

October 20, 2012

freedom


nenosakāmas izcelsmes prieciņš iekšā. arī topošas izlaušanās sajūta. galvā vārās pārgalvība, lielas idejas un milzu pārliecības un spēks to realizēšanai. rudens lietus rītos skūpsta pieri un stāsta, cik skaists ir šis laiks, un es viņam piebalsoju bez lietussarga.
pēc pašas inicjatīvas iesākts lielformāta gleznojums, sarunāta augstspiede uz vakariem, un zelta koki pozē fotogrāfijām - pilnīgi dūc iekšā.


photo: my reflection on a broken glass window @ Ģertrūdes iela, Rīga, Latvija

October 16, 2012

Veranda


šis ir mans JRRMV Mazās Mākslas skolas, t.i., devītās klases, nobeiguma darbs "Veranda". eļļa un kartons 1x1,30 m. beidzot esmu saņēmusi dūšu, lai atreferētu, par ko un kādēļ man tika vienīgais, pārsteidzošais desmitnieks klasē.

nobeiguma darbs jau no paša sākuma man šķita ļoti svarīga un svinīga lieta, tāpēc es nolēmu, ka arī pašā darbā, kas gluži tā pat, kā pārējiem klasesbiedriem, bija paredzēts eļļas gleznojums uz kartona, es nolēmu attēlot kaut ko sev tuvu, nozīmīgu un ļoti personīgu.
pirmā, vissmagākā un arī no malas neredzamā diplomdarba veidošanas daļa bija pavasara brīvlaiks martā, pēc kura bija paredzēta skiču skate. lai arī pat darba aizstāvēšanā mana diplomdarba varītāja skolotāja Svikle apgalvoja, ka man nekad neizsīkstot idejas, tajā laikā es šim stāvoklim biju pavisam, pavisam tuvu. cik gan daudz tiešām interesantas, uzmanību saistošas figurālās kompozīcijas var izgudrot no zila gaisa? sākumā strādāju . vēlāk, tuvu spēka izsīkumam, atklāju jaunu metodi, proti, kolāžas. žurnālu izgriezumi lieliski rosināja fantāziju, un idejas tapa viena pēc otras. tā, nepārtraukti zīmējot un funktierējot, pagāja visas pavasara brīvdienas, bija apmēram 30 potenciālas diplomdarba idejas un neizlēmība. milzīgs bija mans pārsteigums skiču skatē, kad izrādījās, ka esmu gatavojusies par trim, četrām reizēm nopietnāk kā klasesbiedri. vēl skolotāji skraidīja pa skolu un aicināja visas Mazās Mākslas skolas klases nākt skatīties manus garadarbus un slavēja, slavēja, slavēja... ausis izkusa.
beigu beigās izvēlējos skici ar ģimenes pusdienām verandā, kur no žurnāla izgrieztam galdam apkārt biju sasēdinājusi visu savu saimi savā stilizācijā.
tumšgaišo skicē sapratu, ko gribu akcentēt. pelēkā vietā izmantoju persiku/lašu vēderiņu krāsas oranžo, un no tā brīža sapratu - šai krāsai darbā tur arī ir jābūt.
tas, ka man raksturīga grafiskā domāšana, zināms jau sen. tā nu ar krāsu skicēm diez ko negāja, krāsoju tā un šitā, bet skaidrības nekādas. beigu beigās liku to visu malā, ar skolotāju vienojāmies, ka, ja jau uzmanību veltu vairāk kontrastiem un grafiskajām vērtībā, tad līdz labākajiem krāsu risinājumiem varu nonākt arī procesā, ja vien ir nojausma par vēlamo. un nojausma bija. tad sākās visu aprīli ilga ņemšanās ap pašu darbu, paralēli gatavojoties pamatskolas eksāmeniem. visvairāk laiks aizgāja darbu vedājot no skolas uz mājām, no mājām uz drauga mājām, no drauga mājām uz skolu, no skolas uz mājām un tā uz apli. tam visam pa vidu bija ļoti daudz pārdzīvojumu un asaru. dažubrīd šķita, ka es nekad dzīvē neizcīnīšos - gleznoju, gleznoju, tad, kad tur krāsa ir īstā, tad tā pārlieku kontrastē ar fonu, uzmanības centrs dalās, viss jūk, neko nevar atrast par labu esam. jā, lielākās problēmas man bija tieši ar plāniem. sākotnēji bija iecerēti četri plāni - priekšplānā stūros esošie spilveni, otrajā plānā dzeltenais krēsls, tālāk galds ar cilvēkiem ap to un pašā fonā tumšās sienas ar logiem uz oranžajām debesīm. beigu beigās galds izdalījās vēl divos plānos - pirmajā omes ar galdu, otrajā aiz galda sēdošie personāži. pašu pēdējo problēmu, kas bija pārāk lielais kontrasts starp logu un sienu toni fonā, es atrisināju, rokoties pa svešu krāsu kasti un nejauši atrodot reti labu lillā toni priekšplāna spilveniem.
tā vienā brīdī maijā bija skaidrs, ka varoņdarbs ir veikts.
darba centrs ir balti klāts galds ar baltām māmuliņām, manām vecmāmiņam, abās tā pusēs. tas simbolizē viņas kā ģimenes balstu. otrpus galdam stāv mana mamma, apsēdies vectētiņš, tētis ar brāli klēpī un māsa. ja jautāsiet - portretiskā līdzība ir. telpa, veranda, nav noslēgta un parāda sava veida vieglumu. fonā siluetā šajā ģimenes kopējā pasēdēšanā esmu iegleznojusi arī pati sevi.
darba laikā vienubrīd skolotājas mani slavēja, citreiz atkal baidīja ar to, ka manai diplomdarba vadītājai jau drīz būšot sirdstrieka par maniem pārdrošajiem soļiem. bet beigu beigās kaut kā iemācījos nebaidīties, risināt problēmas un tikt galā pati. un par šo visu man liels prieks.


photos:
1 my diploma work for JRRMV 9'th grade - "Veranda" - oil on board 1x1,30 m
2 sketches for my diploma work

October 15, 2012

harvest



āboli smaržo pēc saules un pēc zemes,
kurā sakrituši kā zvaigznes augusta naktīs.
īpaši antanovkas -
šķiet, pat zāles rūgtums.

vēlāk tālākos rudens vakaros,
kad spēji logos sitas lietus,
es vienu pēc otra lielu pie lūpām,
un katrs garšo pēc citas vasaras atmiņas.

glancēti, matēti, sārti, bāli, reizēm sīvi
un piesātināti, miltaini, sulaini, skābi, saldi,
stiklaini dzidri apaļie bumbuļi
slīd pirkstos un šņirkst starp zobiem.

ābolos ir mana skolas beigšana,
tie atgādina draugu dauzīšanos pludmalē,
garšo gan saldi pēc pirmā negaisa,
gan pēc salauzta velosipēda un nopūtām.
- - - - - - -


photos: autumn @ my house

October 13, 2012

Estere & Nesters


re, kur Estere ar savu īru seteru Nesteru. pilnīga simbioze.
viņi man iemācīja dzīvniekmīlestību.

photos: my friend Estere Betija Grāvere with her dog Nesters

October 12, 2012

October 9, 2012

the last weekend in september


pašā sākumā bija tā, ka šīs brīvdienas Anna bija mums visiem jau ieplānojusi sen, sen, pirms vispār mēs tik tālu varējām saskatīt plānotājā. tātad plāns tāds - septembra pēdējo nedēļas nogali pavadām ieziemojot Sārnates būdu, nakšņojot viesu namā un lieliski pavadot laiku.


piektdien pēc skolas šeku reku skrēju mājās, piestūķēju datorsomu pilnu ar siltajām drēbēm, pašu laptopu pasitu padusē un skrēju uz mani gaidošo mašīnu. ceļš caur Rīgu, vēl nedaudz industriālo ainavu, un tad mana pilnīga ieplūšana laukos otrpus mašīnas loga. rudens Latvijā ir viens debešķīgi skaists gadalaiks. purpura tīrumi, zaļas debesis, rūsējošas pļavas. mašīnā braucot vēl sarakstīt visus iepriekšējās un nākošās nedēļas darbus, izgulēties un jau būt pilnīgi citā realitātē.


kas diezgan jocīgi un maģiski - es nekad vēl apzinīgā vecumā nebiju bijusi savā mīļajā Sārnatē ārpus vasaras sezonas. vienmēr, iedomājoties Sārnati, uzausa tāda klasiskā turienes karstās dienas aina - gulēšana palagos, sauļošanās, peldēšanās kailiem jūrā. pat ziemā šķita, aizbraucot tos divsimts kilometrus uz rietumiem, būs mūžīgā laime un vasaras saule.
un tagad - oho, Sārnatē ir arī vējains un spirgts rudens! būdā vairs nevar nakšņot, cik auksti, nemaz nerunājot par palagiem, un no jūras tāds vējš, ka vienkārši aizpūš mani prom.


pirmā iebraukšana "Klētniekos", mūsu mājās, notika naktī. braucām caur tumsu, ik pa laikam mašīnas lukturiem apspīdot kādu stirnu, lapsu, briedi vai mežacūku, un ik kilometru nākot tuvāk, palikām aizvien nemierīgāki. un piebraucot pie pašas mājas pilnīgi neticami maģiska sajūta - es te esmu, es esmu savā vietā, es esmu savā mīļajā Sārnatē rudens vidū. tāds trīs stundu brauciet uzreiz likās kā teleportēšanās uz citu realitāti.
atstājām motoru ieslēgtu, mašīnas lukturus spīdam un pa stirnu iemītajām takām pirmoreiz rudenī apstaigājām savu mazo dārziņu. es sagrābos ābolus tik, cik kabatās bija vieta, sasmaržojos kokus un krūmus naktī. neizprotami fantastiski. iestājās svētlaime.


nākamajā rītā pēc tādas pašas dārziņa apgaitas ķērāmies pie diezgan nopietnas dārzkopības, tīrīšanas un dedzināšanas. izkopām pirmklasīgi un nokurinājām veselus zaru kalnus. vējš tik dāsns, ka divdienīgu, milzīgu sārtu izdevās aizšķilt ar vienu pašu pirmo sērkociņu.
visa sestdiena pagāja cērtot, zāģējot, pļaujot, stādot un grābjot.
un pēc tam uz ugunskura cepti dārzeņi, gaļa, un labākais nogurums pasaulē.


vakars aiziet priecājoties par paveikto, laimīgi smaidot, laužot nost ugunskura piedūmotās galvas - pār būdu vairākas stundas no vietas laižas pīļu kāši, es pat gribētu teikt - pīļu tonnas. tik daudz kāšu es nebiju redzējusi nekad dzīvē.
un mēnesgaismā, protams, pirts, pirts, pirts. dejas, dziesmas, simts grādi un peldes dīķī. pār mūsu galvām joprojām laidās putni.


otrajā dienā tētis uzkāpa augstākajā kļavā (redzams bildē, kur lapotne, augstāk), un māsa izgatavoja sev alkšņa mobilo tālruni. apkārt joprojām veļas mūsu ugunskura dūmu mutuļi, debesīs kliedz putni, joprojām smaids līdz ausīm.
pat vēl vairāk - aizbraucām pie Kārļa, paskatījāmies viņa jauno objektu, lūpu kakltiņo pavilās augstāk par ausīm. un es gatavoju ēst, oho, oho, vai vispār kāds tam tic, es gatavoju ēst ugunskurā. abas divas dienas. visiem garšo.


tad beidzot pienāca mammas gaidītākais brīdis - sēņošana. kādas trīs stundas te caur sauli, te caur lietu dragājām pa mežu. es, protams, nezināju īsti, kur skatīties - itkā vajag uz ceļu, ceļa malām, uz sēnēm, bet tomēr visapkārt tik skaisti, un gar sānu sitas plecā iekarināta kamera.
rudens mežs ir debešķīgs. deguns un acis ģībst no smaržu buķetēm un skaistiem skatiem, bet ausis beidzot bauda pilnīgu klusumu. un tomēr katrs meža ceļš savādāks.


visdāsnāk, protams, pa ceļu bija izbārstītas visas vienreiz ēdamās, tas ir, indīgās sēnes, bet vispār varu droši apgalvot, ka šoruden mežā visvairāk bija baraviku un gaileņu. es vēl arī gleznošanai sēņoju sarkanās, baltās un zaļās mušmires. grozi nelūza, bet to saturs bija diezgan pieklājgi cēls un netārpains. laikam, beigās uz četriem apvienojot bija desmit litri sēņu.


man mugurā trīs jakas, visas zaļā krāsā. divas viegli mitras, trešā ar skujām. vēl zaļas kedas. pārējie izskatās tā pat, tādi paresni, vaidziņi arī apaļi, jo joprojām smaida.
un vēlreiz uzēdam sēnes, vēlreiz baltvīns, vēlreiz āboli un kastaņi uz atvadām.
kopš pēdējoreiz bijām Sārnatē, tur purpurs uzziedējis toreiz iedēstītais virsis. šoreiz pēc mums viss nobirs, tāpēc varēja nedaudz sajusties kā tad, kad pēc spēcīgiem tostiem sasit glāzes. labākās brīvdienas.


smaids nepazūd, nav žēl aizbraukt. vienkārši tā par neko nav žēl.
salasījām katrs pa pa sīknaudiņai no mašīnas bardažuka, nolūcām mazu puķīti un braucām beidzot uz jūru, atvadīties. šī laikam bija arī pirmā reize Sārnatē, kad pie pašas jūras tā arī nenokāpām - milzu paisums un mežonīgs, traks vējš.


jūrai ziedotās puķītes iesitās pašiem sejā, monētas aizlidoja pat mazliet aiz muguras - metiens izdevies, ho-ha. vislabāk vēja stiprumu parāda pēdējā bilde, kur Ojāram brāzmas ir norāvušas cepuri, un tā zibens ātrumā laižas prom. vēsturisks, lielisks nejaušais kadrs. vēsturiska, lieliska šī septembra pēdējā nedēļas nogale.


photos: the greatest autumn hollidays ever with my family and our friends Anna and Ojārs
@ Sārnate, Užavas pagasts, Latvija