February 29, 2012

lll


ziemai ir maģija, kad par to domā vasarās un rudeņos. pārējā laikā mēs ar baudu skapjos pārkrāmējam savas plānās drēbītes, un sēžam uz siltiem akmens pakāpieniem, nebaidoties no nekādām nelāgām sekām.

ziemās pie Dubultu baznīcas sniegs ceļas no kupenām un lielos virpuļos laižas ap izgaismoto torni. stacijā vējš atsit galvu pret tās jumtu un kauc. aukstumā galvas lien paslēpties dziļāk plecos, zodi slīkst lielās apkaklēs, un ķermeņi patērē tik daudz enerģijas sildoties, ka nekam citam neatliek spēka, un nevar atkauties no miega. un bikses visas kā vienas sāk palikt par lielām, svari rāda 00.00 kg, un veikalos vairs neatveras automātiskās durvis. vēl ziemās mazā steiga pieaug: skriešus metos pakaļ tramvajam ar krāsu kasti vienā, skolas somu otrā un mapi trešajā rokā.

nu jau ir ziemas novakare. tādās vienmēr sanāk nosalt tieši pēdējā kvartālā pie mājām.
tad, kad ausīs pavasaris, mēs vairs nevarēsim saprast, kā mums varēja būt tik auksti - tieši tā pat, kā tagad nevaram saprast, kā bija tik silti.
  
  
  
photos:
1 - Šmerlis forest @ Riga by me
2 - me by Estere

February 25, 2012


holidays
=
holy days



photo: K.Valdemāra street @ Riga, Latvia
taken with LOMO camera

P.S. did you notice, there is a shadow owned by no one?

February 20, 2012

mess


pilnīgs juceklis!

nesen notika zvans klasesbiedram par uzdoto, kavējumus melojot attaisnoju ar 'slimošanu". atvadās man novēlēja: veseļojies! -jā, veseļošos no bezatbildības. neapzināts trāpījums mērķī.

bet es taču tik daudz daru, daru, daru, nāku mājās ar skiču ruļļiem, un man sāp visi stūrīši,
visi istabas griesti savilkti krustu šķērsu ar šņorēm, uz kurām sakarinātas gruntētās skices.


un tad vēl kartiņas pa visiem kaktiem.
vēstulītes.

mežonīgs laika auļojums. tāds, ka to laiku nemaz nevar redzēt. vienmēr paspēj ieraudzīt tikai aizauļojoša laika ķipu aiz pēdējā pagrieziena. un tad jāskrien pakaļ.

teicu vēstulītes?
pasaule ir pelnījusi "fuckyou" vēstulīti no manis. un es no pasaules tādu jau esmu saņēmusi.

un vēl tas mūžīgais jautājums par kvalitāti.
ko tad īsti - "neatstāj uz rītu to, ko vari izdarīt šodien" vai "rīts gudrāks par vakaru"?


photos: my mess with drawings by me @ my room

February 19, 2012

ship to Sweden


vienā ceturtdienā mēs saņēmāmies un uzkāpām uz kuģa klāja.


vienu pelēku nakti braucām
līdz ieraudzījām kaut ko tik maģiski un skarbi skaistu -
šēras.

vienmēr man bija licies, ka nav nekā tik eksotiski vilinoša, kas man liktos skaistāks par Kurzemes stāvkrastu un priežu mežiem, bet ieraugot šēras klinšainās saliņas, kas kā milzīgu un mazāk milzīgu radījumu galvas pacēlās virs ūdens, es sapratu, ka mājās palikušajam skaistumam ir uzradusies konkurence.



un gari jo gari lēnītiņām slīdējām iekšā Zviedrijā.
ievērojami pelēkāk kā pagājušajā reizē, kad pirms gada viss bija sarmā balts.
bet var jau saprast - toreiz lidojām, šoreiz - iepeldējām.

pa vidu tam daudz miega mazā kajītē, politiskie žurnāli,
četras tasītes kafijas, silti rakstainie džemperi un milzu aukstums.


aizbraucām pastaigāties,
sabāzt zābakos zviedru presi,
izjāt ar Astrīdas Lingrēnas izdomātu zirgu,

un
noķert to sajūtu,
kad, atgriežoties mājās,
sēdi uz gultas gala,
un visa istaba vēl šūpojas viļņos.


photos: my family @ Stockholm, Sweden

February 15, 2012

lazyasalways


ar tādu smaidu, kādu brālis parasti smaida saulainos brīvdienu rītos, es skatījos latviešu valodas skolotājai acīs, kad viņa apmulsa, nezināja, pareizi ir "slinķis" vai "sliņķis". dungoju: "es būšu viss, ko tu vēlies.."
 


photo: my brother in a sunny morning last year

imaginary something


ja vēl nesen standarta gulētiešanas laiks bija pusnakts, un rīti sākās sešos,
tagad viss laiks, viss dienas ritms ir nošļucis pār pieri kā apnikusi ziemas cepure un lēnām taisa ciet acis. eju gulēt vēlāk, un nekad nevaru laikā pamosties.

traģikomiskākais ir tas, kā es mostos pēdējos rītus - ielieku vienu no saviem trim modinātājpulksteņiem krājkasē, un aizmetu atslēgu kaut kur starp papīriem rakstāmgalda atvilktnē, lai rītos būtu paniski jāmeklē, un pa to laiku pamostos apziņa. bet tomēr diezgan bieži pat šo garo procedūru veicu mēnessērdzīgi un aizguļos.


sajūtos kā dramatiska stāsta varone. it sevišķi trešdienas ir mans kriptonīts - vēl nevienā šogad neesmu pamodusies laikā. dažreiz attopos, ka steigā esmu skomā iemetusi arī modinātājpulksteni. vēl bieži no skolas saņemu šādas īsziņas:

◄* Estere Grāvere #►
celies ja un nac surp
18/01/1012
09:02:46

◄* Estere Grāvere #►
LOSE, NAC SURP!
25/01/2012
08:56:27

◄* Estere Grāvere #►
tu neguli un nebusi pavisam pavisam ? :<
25/01/2012
09:55:48

◄* Estere Grāvere #►
kur tu esi? Tu nebusi?
13/02/2012
08:16:39
  
   


photomodel: my brother
with analogue Pentax K1000

February 14, 2012

sweet sixteen


viss laikam sākās ar to, ka ierasti noslogotā, ļoti steidzīgas nedēļas ceturtdienas naktī bija skaidrs,
ka ir pēdējais laiks uztaisīt torti. es to nekad iepriekš nebiju darījusi, un izvēlētā recepte bija diezgan sarežģīta siera kūka. kā filmā spontāni piezvanīju Esterei, un ieguvu četras rokas, kas līdz piektdienas rītam vārītā pienā iecilāja sakultu olas dzeltenumu, mala biezpienu, mīcīja mīklu un grieza persikus. tā bija pirmā kūka manā mūžā. nakts starp darba dienām.

un jau tās pašas piektdienas vakarā jau skandinājām sarkanvīna glāzes, mūzikas atskaņotāja trūkuma un retro dēļ klausījāmies deviņdesmito gadu kasetes, smējāmies, spēlējām cirku un riču-raču.
tāda pavisam mīļā vakara pasēdēšana, no kuras var aizvest tikai ar piespiešanos un taksometru. man nemaz nebija ienācis prātā, ka savu dzimšanas dienu pašā ziemas viducīti var tik silti atzīmēt, kaut arī dienu agrāk par īsto datumu.

un kāda ir sajūta tūlīt iepeldot savos sešpadsmit? tas ir sajaukums no daudz jo daudz smiekliem, lielās laimes vēlējumiem, ļoti personiski mīļajām dāvaniņām, vecvectēva brūvētā bērzu sulu šampanieša, dzirgstošām acīm un sešpadsmitreižu mešana gaisā. 


photos by me, Estere, Kristaps and Henriks
taken with lomo cameras