February 27, 2011

indefinite


man šķiet, tā bija pagājušā otrdiena laikā starp algebru, ģeometriju un mājturību. ārā rāma, ļoti auksta un saulaina anticiklona diena, bet es - saviebusies, neatceros, bet šķiet, ka arī neizgulējusies. Toms, redzējis daļu no bildēm, smējās par valdošo depresivitāti.


bildes kā no nezināmām, tālām ilgām, kuras reizē ir un reizē nav.
tā pat kā es reizē skrienu klupdama kristama un reizē laiski slinkoju, darot neko.

šorīt saņēmu vēstuli, kura palnīti pasmējās par manu cīņu pašai ar sevi.
kaut arī pie datora piesēdusies, aizbildinājos ar gleznošanu, no kuras bēgot pie datora piesēdusies, jo nezinu atbildēt. reizē gribas smieties līdz, reizē vainot vārdus, kuros esmu mēģinājusi formulēt notiekošo, bet tie savirknējušies pārprotami tieši, neļaujot manīt nenoteiktību, bet beigu beigās visi reakcijas varianti beidzas ar mani pašu.

nav nekā noteikta, nevaru apgalvot.
te nu jāpiekrīt tam, ka vārdi pēdējā laikā vienmēr nevietā,
kaut arī reizē gribu to apgāzt, piemēram, tagad rakstot.
 
šī gan ir mana svētdienas vakara vārdu virkne, rīt, pirmdien, ap šo laiku, protams, būs cita,
kas to vien kāros, kā izdzīt šo no ierindas.
 
***


photos by Estere Gravere

light



janvāra veikums: kompozīcija skolotāju diktēta - no dabas, pārējais manā nepaklausībā izgleznots "ziemas vakara" noskaņā.
lampas gaisma. spuldzes miedz nogurušas acis vieglā neapmierinātībā, reizē aijā un purina kā nezināmas, siltas rokas.

a water-colour composision painted by me for JRRMV.

February 26, 2011

February



zelta februāris pār Rīgu, sasalušu un dūmakainu. mēnesim ritot, šķiet, izstaigātas visas ielas, meklējot pavasari (patiesībā - bēgot no ziemas). un beidzot beidzot beidzot jāmiedz acis saulē.

kaut kā ar vien gribas aizmiegt acis pavisam, lai rēgotos vien balts tukšums, kurā dejo gaišas zvaigznītes.
un arī mēmi klausīties, kas man soļo balkus, garām, beigās apstāties, gaidīt, kad uzskries virsū.
ar sniega vieglo svaru pacelties mazliet.


photos of me by Toms Zariņš,
photos of Toms Zariņš by me

playbills are our guides.



ja toreiz svelme, tagad sals.
ja toreiz nopietnā viņa, tad šoreiz - vientuļais viņš.
pārējais tā kā nebūtu mainījies.

a friend - Toms Zariņš

February 24, 2011

twelve weeps

vai varat zvērus saskaitīt? vai visus ļaudis uzraudzīt?
man vienalga tas viss, jo pazudis es Pasaulē šai.

lai kara rati garām skrien, lai kāds pa Mēness jūru brien -
man vienalga tas viss, jo esmu dzīvs, es vienatnē aizbēdzis brīvs.

ja gribi, nāc manā pagrabā un zvaigznēs lūkojies, griestos, ko zīmēju es.

tā šodien cilvēki arvien kā velns ar vējlukturi skrien,
bet es nosēžos te, virspusē zemei, kamēr vēl laiks.

kad atkal ziemas rīti nāks, cilvēki ādas vairot sāks,
tad es izeju brīvs - vientuļnieks dzīvs, un kaitinošs stāvu es te.

un sniegi snieg manā sirmumā, un balti ziedi krīt pavērtās plaukstās man klusi.
varbūt, ka vajag kaut kur iet un kaut ko darīt, kaut ko ciest...
bet bez manis lai brūk, izjūk un saplīst Pasaules Nams.

man tikai ziedu pļavās būt, vēlāk par ziedu saknēm kļūt -
to jūs atļaujiet man, nelieciet gan to prieku man jukušam būt.
lai mani smej visi pareizie, lai pirkstiem norāda: trakais tur aizsoļo klusi.
 

Ilzes Kupačas tekstu izlētojieties skanām Antas Eņģeles bagātajā balsī, kuras ierakstu diemžēl piedāvāt jums nevaru, jo greizs formāts, taču, pēdējā laikā klausoties šķiet, viņas runā par mani.

February 17, 2011

kalt?




pēdējo dienas velkas kā mūžība mūžīgajā sasalumā.
filmiņas mēģina izbildēt visi pēc kārtas, atcimdotās, kailās rokas pie pogām salst, deguni skrien, soļi čīkst. saltumā savilktie pleci pēc stundas gājiena jau sāk tirpt, šalle savāc manu elpu sarmā. bet kā pulsteņi skrienam, salstam, bet skrienam, skrienam pāri sarkanajiem un ar tramvajiem vai bez tiem.
interesanti, kas un kad mūs beidzot uzvilks. kad atkusīs. kad uzziedēs.

photos of me on K.Valdemāra street in Riga by my friend&classmate Estere Grāvere

February 15, 2011

what can i do


šī te iemūžinātā ir viena no pirmajām vasaras dienām, kas dziļi sevī nesa rudens pirmos elpas vilcienus -
diena bija vēsi miglaina, jūra un debesis saplūdušas vienā veselumā.
un toreiz manī pamodās šis neizsakāmais īgnums, var teikt, neapmierinātība. šķiet, neviens nav vēl īstāk bijis neapmierināts. fuck you fuck you fuck you very very much, kas ik pa laikam pieklusis vai pazudis, tomēr saglabājies līdz pat šodienai un uzziedējis kā leduspuķes veikalu skatlogos, kad termomentru stabiņš nošļucis līdz mīnus divdesmit, nosarmojis ne vien asfalts, bet pat kaimiņu suns, soļi no aukstuma čīkst un elpu tik baltu var paņemt rokās un noglaudīt.
bet nu, ko tad es tur varu darīt? dziļi nopūsties un turpināt neapmierinātības glabāšanu.
  

February 12, 2011

winter



sestajā nedēļas darba dienā,
kad esi novācis izstādi un pastrādājis Mākslas Akadēmijas dekorēšanā,
kad, no papīra stērbelēm taisot mākslu, saproti, ka tev dreb ceļgali,
kad, nesot planšetes, kas lielākas par pašu, uz Elizabetes ielas tevi pamatīgi iepļaukā vējš,
kad pusi mājupceļa nākas noiet atmuguriski,
ko gan vēl var vēlēties bez Omiņas vārītas tējas, rīta spriganuma
(un visa visa darāmā pazušanas no zemes virsas).

tā ir pagājušās nedēļas sestdiena -
drīmkeimtrū

still the same


this is like THIS

February 5, 2011

my room: morning


my room in early morning.
messy as always.
dark in winter.
cold.

i love to
stay awake late
and
wake up late
here.


un tieši šādā rītā, man vēl guļot, saņēmu jautājumu, kas iesāka pagaru telefonisku sarunu. tiešā tekstā atkārtojot skanētu šādi:
-Ko tu domā par sentimentāliem cilvēkiem?
 -Man patīk neliela, dabiska sentimentalitāte, taču, ja cilvēkā sentimenta ir pārāk maz vai pārāk daudz, es raucu degunu.
 -Paldies par viedokli. Bet tu, godīgi sakot, dažreiz esi "čut, čut" par sentimentālu, bet tas jau tikai mans viedoklis.
 -Hahah, pastāsti kādu piemēru, lūdzu, lūdzu.
 -Man jāpadomā, bet ir bijuši gadījumi, kad man gribas raukt degunu, bet tāpēc jau nevaru momentā pateikt piemēru, kā "čut, čut".
 -Pasaki, pasaki. Nē, ir jau dažas reizes, kad es uzsvērti pārspītēju. Jāreiz, vai nepārproti.
Daži tavi mākslas darbi ir sentimentāli, piemēram, sērija "plikie pauri"(laikam šī), ja drīsktu tos tā saukt, vai daži tavi raksti arī, bet tā jau par cilvēku nevar spriest, pēc blogiem un visādiem citādiem tviteriem, bez tam, sievietem parasti tā sentimentalitāte ir plašāka par vīriešiem, ja ņem pēc vidējā. Tāpēc es varētu kļūdīties un sajaukt pārāk lielu sentimentalitāti ar pavisam dabisku sievietes īpašību.

pat īsti nenobeidzot sarunu, atkārtoti aizmigu, pēcak pamodos apmulsusi. pirms tam man nekad doma par sentimentalitāti, par tās trūkumu vai pārlieku esamību nebija ienākusi prātā. mani šis jautājums vispār neinteresēja. bet interesanti/smīdinoši. un ko spriežat jūs tur, otrā galā?


the station


pāris stacijas pieveiktas. kurp tagad?
pasaki man priekšā. visas reizes.
  

February 4, 2011

cold


es tikko tik ļoti mocījos, lai izspiestu no sevis kādu anglisku teikumu, jo tādi sen šeit nav rādījušies, bet, nē, mana galva šovakar pilnīgi noteikti nefunkcionē angliski. beigās visus pusstundu gudrotos un vārdnīcā meklētos vārdus izdzēsu ar diviem taustiņu klikšķiem. ziniet, cilvēka smadzenes nepārtraukti stāvot uz haosa sliekšņa, un manējās šovakar atkal spērušas soli uz priekšu.
janvāra skrējiens stikla kalnā nebeidzas*. aizvien vairāk laiks pazūd pie pavisam nevajadzīgiem sīkumiem - šķirstot un pārskatot žurnālu saturus, internetā meklējot kaut kāda veida iedvesmu, pārvietojot nekārtības sekas no viena istabas stūra uz citu un gulšņājot. pēc vairākām pazaudētām stundām rodas sajūta, ka nemaz nespēju sevi kontrolēt, jo ar prātu nemitīgi šādu slinkošanu aizliedzu. un tai pat laikā divtik aug arī darbu kalni, kuru vidū arī nav nekas nozīmīgāks par vajadzību pabeigt jaunu gleznojumu, iemācīties vēstures, mūzikas, zooloģijas kontroldarbiem, atbildēt uz pāris vēstulēm un taisīt tērpu karnevālam. lai cik nozīmīgas vai nenozīmīgas nebūtu, rokās sadevušās, šīs mazās vienības danco ap manu galvu kā nimbs un pamatīgi nogurdina.

neuzskatīšu par nestilīgu pieminēt, ka šīs bildes tapušas pagājušajā vai aizpagājušajā nedēļas nogalē, kad aizbraucām uz Jūrmalu pie omes un vectētiņa. jūrā iesalušas tādas kā plānas lauza ledus rozes, gaisā virmo balts aukstums. skaisti. un mēs tādi nedaudz apreibuši no visa. Zariņa "Latvieši: tuvība dabai, pasivitāte, skaistums" šeit būtu īsti vietā.
 
photos of me: my little sister, others: by me
in Jurmala, Latvia

February 2, 2011

Q & A relay

pirms neilga laika domāju par tām jautājumu jūru vēstulēm, kas ik pa laikam apceļo blogosfēru no drauga pie drauga. līdz šim mani tādas apciemojušas netika. bet re, "kā vilku sauc, tā vilks klāt" - nu pat saņēmu šādu jautājumu stafeti no Līvas Solovejas kā viena no "latvijas jaunās paaudzes anarhistēm", kā viņa pati saka, bet kam es īsti nespēju noticēt.


1. kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
skolas laikā jāceļas tik agri, ka pirmās divas stundas kustos tādā kā autopilotā, taču pirmās domas ir apmēram "cik pulkstens? nu, vēl taču mazdrusciņ var pagulēt, vai ne?" un "ak, kā es gulētu, kā es gulētu savā lieliskajā gultā, ja nebūtu jāceļas!". brīvdienu rītos gan cenšos piepildīt šos darba dienu sapņus un guļu līdz pusdienaslaikam, lūdz iedomājos:"ārprāts, cik daudz gan es esmu nogulējusi!"

2. pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā.
gan pretējā dzimumā, gan savā pirmās ievēroju rokas - cik tās ir koptas un cik smalki veidotas. nākamā ir balss - tās toņkārta, skanīgums, noskaņa un citi nianses, ko pašlaik vārdos noformulēt nespēju. tālāk jau, kā visas, pētu apģērbu kā gaumes, tīrības un citu rakstura īpašību rādītāju, bet tas, laikam gan, ir stereotipu iespaidā radies vērtēšanas kritērijs.

3. pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
šis jautājums mani mulsina. daudzi uz to atbild ar "mammu/tēti/vīru/sievu/bērnu", bet tās taču nav lietas, vai ne? atbildes, kas ietver labu grāmatu un filmu nosaukumus ir romantiskas, bet diezgan muļķīgas, jo, manuprāt, no kultūras lietām skarbos (visas ne-skarbās vietas uz zemes jau ir apdzīvotas) apstākļos mazs labums.
es te rakstu vēlā vakara stundā, ir vēls un fantāzijai jau smagi plaksti, bet man šķiet, viss ir atkarīgs no tā, kāda sala. ja tā būtu sala ar mūsu platuma grādiem līdzīgu klimatu, es ņemtu līdz lielāko dūnu segu uz pasaules, ja siltāka, tad, šķiet, bloķētu telefonu, kam ļauti vien ārkārtas zvani (-brīdim, kad es gribētu beigt cīnīties ar vientulību un izdzīvošanu), bet, ja tur valdītu aukstums, jaudīgu helihopteri apkārtnes papētīšanai un mājupceļam.

4. kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
mammas ceptās ķirbju kūkas gabaliņš.

5. pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
sazvanījos ar savu grafikas skolotāju, JRRMV mazās mākslas skolas direktori Ilgnesi Avotiņu par laikiem, kad varu iet uz darbnīcu (d)rukāt jaunos darbus.

6. pēdējā filma, ko tu noskatījies?
pēdējā, ko tiešām noskatījos līdz galam un tīšām, bija "Magnolia".

7. pēdējā grāmata, ko lasīji?
pabeidzu Kolīnas Makkalovas "Dziedoņi ērkšķu krūmā". to lasot, sajūsma izpalika. tagad mētājos starp divām - Klāva Elsberga "Dzeja" un Hulio Kortāsara "Kāds, vārdā Lūkass".

* * *
noprotu, ka man kādam šie jautājumi jānodod tālāk. te nu domas šaudās gar lieliem draugiem, kas ir mazi blogeri un lieliem blogeriem, kas nav tik lieli draugi. un beigu beigās stafeti nodošu Tomam Zariņam.
photo: Ferris wheel in OldRiga center

February 1, 2011

postcards from Winter


balti jo balti klajumi,
piesniguši meži,
saulē vizuļojošas kupenas,
atkušņa upes čalas,
soļi, slēpēm lūztot sērsnā,
vēja gaudas koku galos,
meža zvēru pēdu nospiedumi sniegā.

varbūt izklausās pēc ziemeļu pasakas, bet tas viss ir te pat, trīsdesmit piecus kilometrus no Rīgas viduča, mana vectēva dzimtajā pusē, Ķekavas pagastā, Plakanciema "Brāķeros". arī manas bildes atgādina perfektas Latvijas lauku ziemas pastkartes, bet, patiesībā, tā ir mūsu (mana un tēta) sestdienas distanču slēpošana.


te izbraucam no sava pagalma, gar pirti uz Misas upi un pretēji tās tecējumam, ko gan zem, nu jau plānā, ledus vāka manīt varēja reti (taču pietiekami bieži, lai upes šķērsošana pār ledu šķistu ekstrēma) līdz tuvējam tiltam, lai atpakaļ brauktu pa otru krastu.
  


ar šo bilžu uzņemšanu sākas lavierēšana caur maziem kociņiem un lieliem krūmājiem.
starp citu, ja iedomājāties, ka pēdējā bildē baltais plašums ir ceļš - garām! tā ir Misas upe, kas nulle grādos ir īsta viltniece.


redz, te arī mazs krasta stulbra atkusums un tētis, fiksēts īsi pēc tam, kad viņš sniega slēptos brikšņos nolauza slēpei galu. turpmākais ceļš tika vairāk noklibots kā noslēpots.
 

otrajās bildes ziemas džungļos labajā pusē noslēpusies oranžā tēta jaka - tā brienam īsi pirms upes šķērsošanas mājupceļā. neielūzām, nenosalām, neapmaldījāmies,
tikai uz priekšu,
uz priekšu vien,

vien uz priekšu
  
  
photos of my countryside forrest and river + my dad skiing