December 14, 2014

good mornin'


rīta saule, rīta putriņa, rīta tējiņa, rīta samiegojums, rīta acis, rīta frizūra, rīta nerunāšana, rīta autopilots.
šis noteikti ir pirmais septembris - laiks, kopš kura es neesmu pieskārusies savām bildēm. labrīt, labrīt, jāmostas. vienkāršāk, vieglāk, augstāk, jautrāk!

photo taken with Pentax K1000

Čaka meitenes

Starp visai nedaudzajiem maniem pētnieciskajiem vai žurnālistikas rakstu darbiem, kas man šķiet pietiekoši interesanti, lai savu slavas mirkli piedzīvotu ilgāk kā desmit minūtes tāfeles priekšā vai uz skolotājas kafijasgaldiņa kādā darbu labošanas pēcpusdienā, es noteikti gribēju padalīties arī ar Aleksandra Čaka dzejas apceri.

Es ticu, ka noteikti neesmu vienīgā, kas dievina Aleksandru Čaku, un ne vien tādēļ, ka Rīgā, bet arī dēļ mīlas ilgām un sāpēm, kas ietērpta tik vienreizīgi bagātā valodā. Šur un tur lasot viņa dzejas vai klausoties dziesmas ar dzejnieka vārdiem, nešķiet, ka šīm pārpasaulīgi skaistajā jūtām būtu vajadzīgs kāds īpašs ilgu vai mīlas objekts, jo pret tik dažādām meitenēm taču var just vienu vilkmi. Bet tomēr!

Aleksandrs Čaks dzimis 1901.gada 27.oktobrī. Pirmo mīlestību, par kuru Čaks pats pastāstīja bērnības atmiņu ciklā „Saldais gredzens”, viņš sastop četru gadu vecumā. Tā bija pagalma meitene Zenta:

Mana pirmā draudzene Zenta −
Divas bizes un ābols sārts −
Mūžam iztapt man centās.
Labi − bij viņas pirmais vārds.

No 1911. līdz 1914. gadam viņš mācās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bet tad sākās Pirmais Pasaules karš, un Aleksandrs kopā ar vecākiem dodas bēgļu gaitās uz Krieviju.


Čaks no bēgļu gaitām Krievijā atgriežas Rīgā tikai 1922. gada Jāņos kopā ar demobilizētajiem latviešu strēlniekiem. Viņam tad jau ir 21 gads.
Tā kā netika atzīta viņa Krievijas skolas beigšanas apliecība, tad 1922. gadā viņš formāli atsāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā. 1924. gadā viņš beidza Rīgas 2. valsts vidusskolu. Čaks mīl vientulību. Viņam nav draugu, toties ir draudzene, klases biedre Leontīne Rundele, trīs gadus jaunāka. Šī centīgā, kārtīgā meitene ir dzejnieka pirmā, īstā mīlestība. Par to stāsta daudzi dienasgrāmatas dzejoļi. Šo mīlestību Čaks dēvē par zelta zvanu:

Mīla, mirdzošā mīla, tas ir tavs zelta zvans, tavs, kuŗš
krūtīs man skan, manas jaunības gods, mana vecuma spieķis...

Nāvi vaira viņš prom, laimi aicina šurp, laimi, dzīvi un
Mūžības jausmu.
 („Loņai,” 1925)

Velkot paralēles starp dzejnieka dzīves datiem un daiļradi, Čaks noteikti neuzraksta nekā, kas nebūs paša pārdzīvots, jo tikai patiesība spēj aizraut. Visagrāko Čaka dzejoļu sakopojums ir Mana paradīze. Tur mīl, visvairāk gan nelaimīgi, viņa „trešās šķiŗas” cilvēki: matroži, pašpuikas, veļas mazgātājas, kaŗa laiku gadījuma ļaudis, nomaļnieki. Tas nav Čaks pats, un tomēr šajos tēlos ietērpti dzejnieka paša pārdzīvojumi. Šai krājumā autoram vistuvāk atbilstu dzejolis „Savādā meitene” (111. lp.)

Savādā meitene, kādēļ tik ātri
Aizsteidzies gaŗām kā mūžs mans un prieks,
Apdzeļot sirdi ar nemiera nātri,

Lai nu es klīstu viens apkārt kā spiegs?


Aleksandrs Čaks visur rāda dzīvi: mīlestībā laimīgie daudz muti vaļā never, tiem lūpas citai vajadzībai, runājošie ir mīlestībā cietušie... Sāpīgs ir arī attiecību aizplīvurojums, ja mīlestība līdz zuduma brīdim vēl nav nosaukta vārdā. Maz palicis pāri no mīļotās tēla: „acis, ko varbūt redzēšu spīdam logos, kur eju garām, un lūpas, ko tu mērc sarkanā dīvainā sulā” – dzejnieka asins kvēlē. Tad nāk tirdošs nemiers, kas liek atgriezties satikšanās vietā, vientulība, kas izraisa rudeni, raujot lapas no kokiem un beŗot tās notekā, un čakiskais noturas punkts: vērst ilgas asos un satrauktos dzejas pantos. Tā dzejnieks raksta Angelikai Blauai, ko dzejnieks iepazīst 1927. g., kad strādā Drabežos par skolotāju. Angelika ar divriteni, mātei Cēsīs nezinot, brauc pie draudzenes, skolotājas, − uz satikšanos ar Čaku. Brāzmainā Angelika studēja teoloģiju. Bet Čaks jau 1928. gadā pamet gan medicīnas, gan filoloģijas studijas un pārceļas uz Rīgu nodoties tikai rakstniecībai.

Kad tava šaurā, baltā plauksta
Man rokā iegūlās kā zieds,
Tā bij tik vienaldzīgi auksta
Kā man zem kājām asfalts ciets. (88. lp.)

Viņai acis bij valgas
Kā divi brūni spīdoši kastaņi,
un viņas gurni
zem svārciņiem
īsiem kā decembŗa diena

mala man sirdi. (116. lp.)


Divdesmit lappušu aiz „Atzīšanās” krājumā Mana paradīze ievietots septiņu lappušu gaŗš divdaļu dzejolis „Divas variācijas” (140. lp.). Tā ir izsmeļoša saruna Čakam pašam ar sevi, cilājot jautājumu: Čak, ko tu slēpi? (145. lp.). Lapu tālāk dzejoļa beigu posmā ir atbilde, kas veidojusi visu pārējo Čaka mūža daļu:

−Jūs,
jūs, kas domājat, ka esmu vārgs,
jūs,
ja es
nesviežu slepeni acis
katrai meitenei tūlīt aiz blūzes,
ja es
nelienu steidzīgs
kaut vai telefonbūdā uz ielas
pēc katra
it kā uz prīmusa sildīta skūpsta,
tad − jūs − domājat,
nelgas,
ka es nezinu mīlas,
nē,
es pat pielūdzu kaislību elku
un es mīlu;
mīlu
un mīlēšu vienmēr,
tik savā mīlā
                      es mūžības alkstu.


Pats par savu mīlestību stāstā „Mana mīlestība”, kur mēs katrs atradīsim arī kādu savas dzīves brītiņu, Čaks atklāti runā par sevi. (74.-82. lp.). Raksturīgie izvilkumi:

Kā man zēnībā gribējās mīlēt! Mīlēt un iet uz kino... Tagad es esmu liels, drīkstu apmeklēt kino un mīlēt... Bet kā ir ar manu mīlestību? Bēdīgi. Tagad, kad es drīkstu un varu mīlēt, man nekas vairs ar meitenēm nesanāk. Es pelnu maz, melna spīdoša, līdzīga lakas kurpei auto man arī nav, un tādēļ jaunavas man uzgriež muguru un par manu mīlestību tikai apburoši smaida. (75. lp.).

Bieži kāda jaunava, kuŗu es no visas sirds mīlētu, uzsit man kā šoferis uz pleca un pasmaida: − Tu esi labs čoms! − Un vairāk nekā. (76. lp.)

Šī pati draudzene. Nosēdusies man uz gultas un lēnā, sērīgā balsī stāstīs, kā viņa ar savu jaunekli skūpstījušies. Es protams klausīšos un cietīšu zobus sakodis, līdz beidzot, nespēdams tādu mocību tālāk vairs panest, uzlekšu kājās un iesaukšos: − Klusi. Es taču neesmu no koka vai ādas kā tava kurpe! − Tādā gadījumā mana draudzene savilks savas apaļās krāsotās lūpiņas lūgšanā un noņurdēs: − Mīļais, neskaisties, bet tu jau esi mans draugs un mīli mani. Kam lai es citam tad stāstu? − Tiešām, kam lai viņa stāsta. Ar pārējiem jau viņai jāskūpstās! (80. lp.).


Nākošais Čaka dzīves posms patvēries dzejoļu krājumā Iedomu spoguļi, kas iznāca 1937. g. beigās, datēts ar 1938. gadu. 1933. g. Čaks iepazina Anitu (toreiz sauktu Anniņu) Bērziņu, ar ko salaulāts 1941. g. oktobrī. 1944. g. oktobrī Čaks devies uz Tukumu, bet Anita caur Liepāju uz Vāciju un tālāk uz ASV, kur mīt vēl tagad.
Vai karš un juku laiki, vai ne pārāk izdevusies laulība izmaina Čaka ierasto mīlas valodu:

Bij dziļa nakts, kad tu man atmirdzēji
Nu saule mirdz, bet tagad dziesti tu. (528. lp.)
Mēness sniedz caur logu savu roku,
Sirds vien nezin, kad man sniegsi tu. (532. lp.)
Nāc pasaki man kaut ko maigu,
Man, kas vairs netic it nekam. (547. lp.)

Greizsirdība rādīta arī poēmā „Nakts” (Burvis) un dzejolī „Ints trakais”, kas kopā ar dzejoli „Fransua Vijons” ietilpst nodaļā „Zem pelniem” krājumā Debesu dāvana. Šai nodaļā reizē ar Čaku pārkāpjam mīlestības lieguma augsto slieksni, un atrodam piepildījumu un pietuvojamies debesu dāvanai − Mildai Grīnfeldei.


Mīlu pasauli visu un tevi: / − Tu man šo pasauli devi. / Mīlu. (22. lp.).

Nāk piena ceļš par laipu.
Sāk rasa zīdu aust.
To likšu tev zem kājām,
Kad vidū naktij tu
Man teiksi iet uz mājām
Un būt par avotu,
Kas burbuļo tev dziesmas
Un mūžus vārdos liek, (74. lp.)

Spēcīgā mīlestība ir izraibināta pretstatiem:

Tu kā vilnis: te celies, te zūdi,
Debesīs šūpo un pazemē grūdi (25. lp.)

Mīlu
Kā zvaigzni un bezdibenu,
Kā sāpi, ilgu un senu,
Kā nāvi un dzīvību citu,
Dzīvību, karstu un jaunu, (20. lp.)

Vakar teici: − Iesim abi, −
Šodien saki jau: − Nekā: (75. lp.)

Mūžība, ņemu tevi mirkli rokā.
Tagad es zinu, kur ņemt tādu zirgu,
ko iejūgt varavīksnes lokā,
Lai nokļūtu galā. (21. lp.)

Mūža beigās gan attiecības ir dažādas. Tuvi brīži mijās ar atsalumu. 1947.-1950g. Čaks un Milda strādā kopā Valodas un literatūras institūtā, Ar Mildu Čaks gāja uz labiem restorāniem, teātriem, reizēm devās tālākos braucienos. Tomēr īsti kopā gan viņi bija tikai pēdējās divas Čaka dzīves nedēļas – no 1950. gada 18. janvāra līdz 8. februārim – skaistākā mīlestības izskaņa... Uz nāves gultas.


Aleksandra Čaka daiļrade vienmēr norāda uz divām nepārtraukti pulsējošām dzīslām apakšstrāvām visā Čaka mīlestības lirikā. Pirmā - Brīnīšanos, neticību vai tiešām šī mīla ir man?, otrā - tumšu nojautu, paša Čaka vārdiem: „Vien mirkli cilvēks laimīgs ir.”



Prezentācija ar manām kolāžām par meitenēm Aleksandra Čaka dzejā.

Izmantotās literatūras avotu saraksts:
  1. Edīte Zuzele. Mana mīlestība - mūžības alka ir debesu dāvana. http://zagarins.net/jg/jg160/JG160_Zuzena-par-Chaku.htm
  2. Čaks un sievietes. http://www.tvnet.lv/sievietem/attiecibas/66284-caks_un_sievietes